Kad es lūdzu, es nekad neko neprasu, jo nemaz nezinu, kāpēc ir tā, kā ir. Kā gan es varētu prasīt, lai ir citādāk? Man nešķiet, ka manas idejas par to, kā būtu jābūt, ir pārāk interesantas, tāpēc vienīgais, ko es prasu, ir “Palīdzi man labāk saprast, kas notiek, lai mana rīcība vairāk balstītos gudrībā!”
Ram Dass
Man šķiet, ka mūsu kultūras mīti un uzvedības paraugi, kuri uzsver brīvību individuālās telpas un privātuma izpratnē, ir mūs darījuši nabagākus. Lai arī mēs kontrolējam savu mazo dārziņu, mums trūkst emocionālās bagātības, kāda ir, dzīvojot ģimenē, ciemā vai komūnā. Šādās grupās var piedzīvot savstarpējo rūpju un līdzjūtības klimatu, kurā cilvēku sirdis ir atvērtas līdzcilvēku vajadzībām, skaistumam un skumjām.
Ram Dass – Suffering as Grace (intervija)
Es palīdzu cilvēkiem, lai strādātu ar sevi, un es strādāju ar sevi, lai palīdzētu cilvēkiem. Esmu pilnveidojis šo loku trīsdesmit gadus. Tā ir karma-yoga. Tas ir Bodisatvas solījums. Mana dzīve ir darmas realizācija. Es strādāju ar AIDS, ar uzņēmējiem, ar pusaudžiem, ar vēža nāviniekiem, ar aklajiem. Tam nav nozīmes, jo nolūks vienmēr ir viens. Dari, ko spēj šajā realitātē, lai atvieglotu ciešanas, lai strādātu ar sevi, lai atvieglotu ciešanas.
Ram Dass and Paul Gorman – How Can I Help?
Bieži viena dziļa draudzība var dzimt atklātībā, kad sastopam viens otru Neziņā.
– Kas vainas?
– Es īsti nezinu.
– Nu, es arī nezinu, bet te nu es esmu.
Svarīgākais un, iespējams, arī dziedinošākais ir tas, ka esam kopā patiesībā, savas pašreizējās nedrošības patiesībā. Šī kopīgā atzīšanās un vienotības sajūta spēj atklāt agrāk nenojaustas iespējas mūsu pūlēs to visu saprast vai izlikties, ka saprotam. Pazemība izrādās atklāsmes slieksnis.
Ram Dass and Paul Gorman – How Can I Help?
Atvērt savu sirdi citu ciešanām ir viena lieta, bet ļaut tai tikt to pārņemtai un salauztai kas cits. Tur arī slēpjas mūsu izvairīšanās iemesls. Kad tās kļūst par tuvu un par spēcīgu – briesmīgās vecāku, bērnu, mīlnieku, labāko draugu ciešanas – mēs varam piedzīvot tik mokošas sāpes, ka tās var apdraudēt pašu mūsu esības pamatu, sagraut mūsu rūpīgi sargāto ticību un iemest mūs izmisuma dzīlēs.
Ram Dass and Paul Gorman – How Can I Help?
Impulss darīt visu, kas mūsu spēkos, lai atvieglotam vienam otra sāpes, ir mūsu dabiskās līdzjūtības automātiskā reakcija. Bet ciešanu pieredze – gan mūsos, gan citos – izraisa sarežģītas sekas. Izpētīt tās pats par sevi ir līdzjūtības solis, neizbēgams solis, lai kļūtu par efektīvākiem savstarpējā atbalsta un dziedināšanas instrumentiem. Kā gan mēs reaģējam uz sāpēm, ko redzam sev apkārt? Un, kad esam izpētījuši šo reakciju, kā reaģējam paši uz savām nelaimēm?
Ram Dass and Paul Gorman – How Can I Help?
Palātās var redzēt diezgan briesmīgus skatus. Reti kurš no mums ir sagatavots redzēt sakropļotus, mirstošus bērnus. Šai sabiedrībā mums nemāca saskarties ar ciešanām. Mēs izvairāmies par to runāt, līdz dabūjam no tām pa seju.
Ram Dass and Paul Gorman – How Can I Help? (memoirs of a hospital clown)
Turot rokās nobijušos, noskrandušu bērnu… vai uzklausot pilnīga svešinieka bēdas… vai apsaitējot ienaidnieku karavīra rētas… vai sēžot blakus mirstošam draugam, viņi spēj tajā, kas mēs esam, sajust apstiprinājumu, ka nav tikai izolētas būtnes, nošķirtas patības, vientuļi cilvēki, norobežoti no visa un visiem. Viņi var sajust mūs tur iekšā ar viņiem. Viņi var piedzīvot mierinājumu, ka mēs visi kopā dalāmies cilvēka liktenī. Lielu sāpju brīžos viņiem ir iespēja apzināties, ka mēs tomēr neesam šķirti.
Ram Dass and Paul Gorman – How Can I Help?
Cilvēks ir daļa veseluma, ko mēs saucam par visumu, laika un telpas ierobežota daļa. Viņš pieredz sevi, savas domas un sajūtas kā kaut ko no citiem nošķirtu, tā ir viņa apziņas optiskā ilūzija. Šī ilūzija kalpo kā cietums, ierobežojot mūs mūsu personiskajās vēlmēs un mīlestībā uz nedaudziem mums tuvākajiem cilvēkiem. Mūsu uzdevumam jābūt atbrīvot sevi no šī cietuma, paplašinot savu līdzjūtības loku, lai tas ietvertu visas dzīvās būtnes un dabu visā tās skaistumā.
Ram Dass and Paul Gorman – How Can I Help?
Tā nu daļa no mums sāka par to runāt, atvērties paši savām sajūtām, vairāk laika pavadīt ar mazuļiem, un, kad palika par grūtu un kāds no mums salūza, mēs viens otru atbalstījām. Jo vairāk mēs atvērāmies, jo dabiskāks kļuva jaunais paradums turēt mazuļus rokās, kad bija pienācis viņu laiks mirt. Tas pat īsti nebija lēmums, vairāk kaut kas tāds, ko bijām kļuvuši gatavi darīt. Tā nu beigās mēs viņus atvienojām no monitoriem un turējām šūpulītī savās rokās. Un sēdējām ar viņiem pēdējos viņu dzīves mirkļos. Tas salauž tavu sirdi, jo, turot tos rokās, dažreiz vari sajust brīdi, kad viņi aiziet. Un pati nāve ir citādāka. Aparatūra to nolasa kā smadzeņu nāvi. Tavās rokās tā ir elpa un sirds. Tas ir tik… sāpīgi. Tu jūti simts lietas reizē. Dziļas skumjas, jo biji pieķēries bērniņam. Bet arī atvieglojumu, jo viņu ciešanas drīz beigsies. Varbūt dusmas uz pasauli, uz Dievu, uz kaut ko, ka kaut kam tādam tiek ļauts notikt. Un tik lielu līdzjūtību ar vecākiem. Un vēl tādu kā bijību un apbrīnu; ka visam ir jābūt kaut kādam izskaidrojumam, kuru tu vēl nesaproti. Bet arī pacietību, apziņu, ka ar laiku lietas noskaidrojas. Un dvēseles mieru, jo dari visu, kas tavos spēkos. Un pazemību par iespēju būt klāt tādā brīdī. Visu augstāk minēto, bieži vien reizē.
Ram Dass and Paul Gorman – How Can I Help?
Visādas 