Treya Wilber par vēzi un ciešanām.

Sākumā es jutos ļoti nobijusies, daudz raudāju, biju ļoti satraukusies, dzīvoju bailēs no  sāpēm un nāves… un tad nāca domas par visiem, kas šajā pasaulē cieš, visiem, kas cietuši, un acumirklī jutu, kā mani pārņem miers. Es vairs nejutos viena, es jutu neaprakstāmu tuvību ar visiem šiem cilvēkiem, it kā mēs būtu milzīgas ģimenes daļa. Es domāju par bērniem, kam ir vēzis, kuri jauni mirst satiksmes negadījumos, kuri cieš no garīgām saslimšanām, kuri cieš badu trešās pasaules valstīs, bērniem, kuri, arī izdzīvojot, vienmēr būs nepietiekamā uztura sakropļoti. Es domāju par vecākiem, kuriem jāiztur bērna nāve, tiem, kuri mira Vjetnamā, esot uz pusi jaunāki par mani, par spīdzināšanas upuriem. Mana sirds atvērās viņiem visiem kā manas ģimenes locekļiem, un es jutu mierinājumu, atceroties pirmo cēlo patiesību – cēlo patiesību par ciešanām.

– Treya Wilber (Ken Wilber – Grace & Grit: Spirituality and Healing in the Life and Death of Treya Killam Wilber)

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s