Pirms dažiem ga…

Pirms dažiem gadiem mana sieva Elizabete man atzinās, ka, braucot atmuguriski, ar manu auto ietriekusies citā mašīnā. Viņa jutās kā nogrēkojies bērns un gaidīja, kad sākšu to bārt. Pirms es paspēju reaģēt, viņa jau sāka celt emocionālu sienu, tā cenšoties sevi pasargāt. Es sadusmojos – nevis par auto, bet to, kā viņa centās mani atgrūst. Es izpaudu savas sajūtas tieši un skaidri. Bez kaunināšanas un neuzbrūkot es teicu: “Beidz!” Ar emocionālu intensitāti, kas pārsteidza mūs abus, es liku viņai saprast, ka es neļaušu sevi atgrūst. Es teicu, ka man ir emocijas mašīnas sakarā, bet vēl stiprākas par to, kā viņa reaģē. Es teicu: “Ļauj man izjust dusmas par auto, un tad mēs visu nokārtosim.” Vēlāk Elizabete man (un dažiem citiem viņas draugiem) atklāja, cik daudz drošāk viņa jutās, kad es pieņēmu savas sajūtas. Viņa spēja uzklausīt, ka es biju dusmīgs par mašīnu, bet es nedomāju, ka viņa tāpēc bija slikta, un negrasījos no viņas novērsties. Tas, ka es ar tādu intensitāti neļāvu viņai sevi atgrūst, patiesībā lika viņai justies drošībā un mīlētai. Tādējādi viņai nevajadzēja baidīties uzklausīt manas emocijas par auto. Šis gadījums mūs ļoti satuvināja un ir kļuvis par atskaites punktu, apzinoties, cik dziedinoši ir izpaust emocijas tiešā un spēcīgā viedā.

Robert A. Glover – No More Mr Nice Guy!

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s