Tā nu daļa no m…

Tā nu daļa no mums sāka par to runāt, atvērties paši savām sajūtām, vairāk laika pavadīt ar mazuļiem, un, kad palika par grūtu un kāds no mums salūza, mēs viens otru atbalstījām. Jo vairāk mēs atvērāmies, jo dabiskāks kļuva jaunais paradums turēt mazuļus rokās, kad bija pienācis viņu laiks mirt. Tas pat īsti nebija lēmums, vairāk kaut kas tāds, ko bijām kļuvuši gatavi darīt. Tā nu beigās mēs viņus atvienojām no monitoriem un turējām šūpulītī savās rokās. Un sēdējām ar viņiem pēdējos viņu dzīves mirkļos. Tas salauž tavu sirdi, jo, turot tos rokās, dažreiz vari sajust brīdi, kad viņi aiziet. Un pati nāve ir citādāka. Aparatūra to nolasa kā smadzeņu nāvi. Tavās rokās tā ir elpa un sirds. Tas ir tik… sāpīgi. Tu jūti simts lietas reizē. Dziļas skumjas, jo biji pieķēries bērniņam. Bet arī atvieglojumu, jo viņu ciešanas drīz beigsies. Varbūt dusmas uz pasauli, uz Dievu, uz kaut ko, ka kaut kam tādam tiek ļauts notikt. Un tik lielu līdzjūtību ar vecākiem. Un vēl tādu kā bijību un apbrīnu; ka visam ir jābūt kaut kādam izskaidrojumam, kuru tu vēl nesaproti. Bet arī pacietību, apziņu, ka ar laiku lietas noskaidrojas. Un dvēseles mieru, jo dari visu, kas tavos spēkos. Un pazemību par iespēju būt klāt tādā brīdī. Visu augstāk minēto, bieži vien reizē.

Ram Dass and Paul Gorman – How Can I Help?

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s