Zigmunds Freids reiz apgalvoja: “Pakļaujot grupu visdažādāko cilvēku lielam badam, ar laiku visas individuālās atšķirības izzudīs, un to vietā paliks spēcīga, vienota neapmierinātās vajadzības izpausme.” Paldies Dievam, Zigmundam Freidam nenācās pieredzēt koncentrācijas nometnes ikdienu. Viņa subjekti gulēja uz eleganta Viktorijas laika dīvāniņa, nevis Aušvices mēslos. Tur “individuālās atšķirības” ne tikai neizzuda, bet, tieši pretēji, cilvēki kļuva vēl atšķirīgāki; cilvēki atmaskoja sevi, gan cūkas, gan svētie.
Viktor Frankl – Man’s Search for Meaning
Visādas 